Tatjana Krivenkova "Vasarsvētki"
Māksla XO galerijā no 01.07. - 27.07.2010
Jūtos kā makšķernieks, kurš izmet āķus - ar šo aprakstu man jāievilina skatītājs savā izstādē VASARSVĒTKI.
Šī tēma interesē mani jau ilgāku laiku, bet izkristalizējās, gatavojot skices porcelāna krustu apgleznojumiem. Paralēli tam radās arī litogrāfiju sērija „CREDO". Šādi nonācu līdz izstādei VASARSVĒTKI.
Tā, ka izstāde tika plānota jūlijā galerijā "Māksla XO", vēlējos izveidot tādu kā „vasaras kapellu" - telpu atpūtai un pārdomām, domājot par cilvēkiem, kuri ir spiesti pavadīt šo brīnišķīgo vasaras laiku pilsētā. Galerijas telpās gleznas izvietotas noteiktā secībā, veidojot telpiskus akcentus. Izmantojot pretkrāsas un vairākslāņu lazējumus ceru panākt monumentālu un viengabalainu iespaidu - radīt miera un harmonijas oāzi.
Atgriežoties pie makšķerniekiem - šķiet lieki pieminēt visiem zināmus zvejniekus - esmu pārliecināta, ka viņi sēž dažnedažādu ūdenskrātuvju krastos ne jau dēļ zivīm, bet dēļ iespējas gremdēties dabas skaistumā un apcerēt visu ko.
Ceru, ka skatītājs varēs pavadīt laiku manā izstādē tāpat - apcerot.
Izstādi atbalsta KKF.
Tatjana Krivenkova, 2010.
Tatjanas Krivenkovas personālizstāde
Tatjana Krivenkova, māksliniece
10.03.2011 - 05.04.2011
No 10. marta galerijā "Māksla XO" skatāma Tatjanas Krivenkovas gleznu izstāde "Gaismas atdalīšana no tumsas".
Tatjana Krivenkova. Gaismas tdalīšana no tumsas II. 60x70 cm. 2010
Priekšā balta lapa – tīrības, skaidrības un nevainības iemiesojums – ideāls.
Nepieciešamība kaut ko rakstīt perfekti līdzsvarojas ar argumentiem par labu papīra vai audekla atstāšanai mierā.
,,Problēmas nav iespējams atrisināt ar to pašu domāšanu, ar kādu esam tās radījuši,” ir teicis Alberts Einšteins. Ceru, šis citāts attaisno CITAS DOMĀŠANAS lietošanu.
Matemātiķis Ernests Karlsons savā rakstā “Daudz laimes, dienasgaisma!” raksta: "1905.gadā dienasgaismu ieraudzīja speciāla relativitātes teorija, kurā viņš (Alberts Einšteins) pašu dienasgaismu veiksmīgi iekļāva atpakaļ relativistisko fenomenu pulciņā, relativizēdams pašu telpu un laiku".
Andris Muižnieks, LU Fizikas un matemātikas fakultātes asociētais profesors, savukārt uz jautājumu: "Kā relativitātes teorija izmainīja pasauli?", atbild šādi: ”Viens no secinājumiem ir tāds, ka divi notikumi, kas notiek divās dažādās telpas vietās un kas ir vienlaikus vienā atskaites sistēmā, var nebūt vienlaikus citā sistēmā, kas kustas ar kādu ātrumu attiecībā pret pirmo, tātad – ”viss ir relatīvs” jeb atkarīgs no novērotāja”.
Un vēlreiz Einšteins: “Viss ir jāvienkāršo, cik vien iespējams. Bet ne vairāk”.
TVNET
2010. g. 4. jūlijā, 06:15
No šā gada 1. līdz 27. jūlijam galerijā "Māksla XO" būs skatāma mākslinieces Tatjanas Krivenkovas darbu izstāde "Vasarsvētki".
Iesaki:
Citos portālos
Jūtos kā makšķernieks, kurš izmet āķus – ar šo aprakstu man jāievilina skatītājs savā izstādē "Vasarsvētki".
Šī tēma interesē mani jau ilgāku laiku, bet izkristalizējās, gatavojot skices porcelāna krustu apgleznojumiem. Paralēli tam radās arī litogrāfiju sērija „CREDO”. Šādi nonācu līdz izstādei "Vasarsvētki".
Tā, ka izstāde tika plānota jūlijā galerijā “Māksla XO”, vēlējos izveidot tādu kā „vasaras kapellu” – telpu atpūtai un pārdomām, domājot par cilvēkiem, kuri ir spiesti pavadīt šo brīnišķīgo vasaras laiku pilsētā. Galerijas telpās gleznas izvietotas noteiktā secībā, veidojot telpiskus akcentus. Izmantojot pretkrāsas un vairākslāņu lazējumus ceru panākt monumentālu un viengabalainu iespaidu - radīt miera un harmonijas oāzi.
Atgriežoties pie makšķerniekiem – šķiet lieki pieminēt visiem zināmus zvejniekus – esmu pārliecināta, ka viņi sēž dažnedažādu ūdenskrātuvju krastos ne jau dēļ zivīm, bet dēļ iespējas gremdēties dabas skaistumā un apcerēt visu ko.
"Ceru, ka skatītājs varēs pavadīt laiku manā izstādē tāpat - apcerot," teic Tatjana Krivenkova.
“Tatjanai Krivenkovai raksturīga fokusēšanās vairāk uz glezniecības kā medija spēju radīt tēlus, mazāk uz to nozīmību," stāsta Vilnis Vējš, “Studija”. "Tatjana Krivenkova sižetu atstājusi tikai darbu nosaukumos, pievēršoties niansēti krāsainai ģeometrijai, kas atvasināta no caurspīdīgu prizmu spējas lauzt gaismu, pārvēršot to krāsās."
Punkta meklējumos
Tatjana Krivenkova stāsta, ka galvenais atrast īsto punktu. Punkts un bezgalība ir viens un tas pats. Arī Visums radās no „niecīga" ultrablīva punkta un notika Lielais sprādziens. Tatjanas Krivenkovas pēdējo gadu gleznas var salīdzināt ar sprādzieniem, kur no viena punkta izplešas kustība uz visām pusēm. Krīt un dzimst zvaigznes, laistās ziemeļblāzma, zaigo dimanti. Nevaru pateikt vai apokalipse, vai jaunas pasaules dzimšana. Laikam tas notiek kopā. Tas, ka gleznotājai nav vienaldzīgas kosmoloģijas teorijas jau apliecināja izstāde „Mierinājums" (2005), kurā drūmā teorija par informāciju, kas nokļuvusi melnajā caurumā, nekad vairs no tā neatgriežas, tika apvērsta mierinošā veidā. Māksliniece Visuma miesā iegleznoja piltuves, kanālus un atveres - izejas bezizejā. Šī koncepcija sakrita ar ievērojamā fiziķa Stīvena Hokinga[1] sensacionālo paziņojumu, ka no melnajiem caurumiem tomēr varot izkļūt informācija. Ja šī teorija tiks pierādīta, tad tā atrisinās melno caurumu informācijas paradoksu. Paradoksāli rīkojās arī gleznotāja, veidot kolekciju ar melnajiem caurumiem un sniegavīriem. Kontroversiāla metode pret sevi pašu labi raksturo mākslinieces daiļrades psiholoģiju.
Krāsu izjūtā Tatjana Krivenkova savās maigo, krītaino pasteļtoņu attiecībās ienes tādas kā nobīdes no tradicionāli acij pierastajiem krāsu salikumiem. Šīs niansēti noregulētās, nedaudz nobīdītās attiecības rada savādu citādības, gribētas nepareizības, tomēr bezgalīga jutīguma apslēptās rezerves. It kā tu atrastos citā laika un telpas zonā, kur viss ir kaut kāds savādāks, it kā pazīstams, bet tomēr izmainīts. Telpa saplacināta, bet laiks neierobežots. Izstāde „Mierinājums" bija kā noslēgums gandrīz desmit gadus ilgušam pasteļtoņu un maiguma periodam, kas neuzbāzīgi, tomēr regulāri atgādināja par īpatnēja, atšķirīga talanta eksistenci izstādēs „Rozes gars" (1997), „Jūra, jūra"(1998), „Lielas un mazas gleznas I, un II" (1999, 2000), „Post Factum" (2002), „Pateicības diena" un „Zīmētāja kontrakts" (2003) un visbeidzot „Mierinājums"(2005).
Māksliniece ievērojusi, ka cilvēka domu un darbu ceļš var būt ļoti relatīvs. Atliek tikai kaut ko nosaukt vārdā, izteikt apgalvojuma formā vai izdarīt, tā drīz jau dzīvē notiek pretējais. Varbūt tā ir iekšēja vajadzība neļaut kādam atradumam kļūt par rutīnu, par vienīgo īstenību, tāpēc nākošais solis tiek sperts it kā pretēji. Pēc gleznieciska maiguma perioda nāk jauns pretēji kodēts gleznu kopums, ko viņa nosauc par "Asumu". Pretēji iznācis arī tas, ka būdama laba zīmētāja un vēl deviņdesmito gadu vidū strādājusi pie figurālām kompozīcijām, pēdējos desmit gadus Tatjana Krivenkova ir pievērsusies abstrakcijai. Taču gleznotājai šai jautājumā atkal ir „otrādāks" viedoklis: „Es neesmu abstrakcioniste, es esmu reāliste, viss, ko es gleznoju ir pilnīgi reāls."
Ņemot vērā, ka gleznu cikliem un izstādēm ir konkrēti nosaukumi, un gleznoti pēdējos gados tiek dimanti, zvaigznes, melnie caurumi, sniegavīri, ziemeļblāzma, stikla kalns, tad nekādas abstrakcijas tur nav. Formāli to iespējams saukt par abstrakto mākslu. Tatjanas Krivenkovas mākslas sakaru ar abstraktās mākslas klasiku, idejām, kas gaisā virmoja, jau simts gadus atpakaļ iespējams apcerēt pat ļoti pamatoti. Abstraktās mākslas garīgie centieni nav izsīkuši visa gadsimta garumā. Sākot ar 20.gadsimta padsmitajiem gadiem abstrakcionisma dzimšanas radošā vitalitāte pieteica radikāli jaunu lapaspusi kopš renesanses esošajā stājmākslas attīstībā. Agrāk reālistiskajās formās ietverto sakrālo, garīgo vēstijumu, 20. gs. sākuma mākslinieki sāka paust abstraktā veidā. V.Kandinskis 1910. gadā izdeva grāmatu „Par garīgumu mākslā un jo īpaši glezniecībā", kur apcerēja krāsu nozīmi, piedēvēdams tām bezgalības, gaismas, tīrības un citas nozīmes. Šī vajadzība mākslai (gleznai kā priekšmetam) piedēvēt īpašības, kādas tai nevar piemist, padara abstrakcionismu par fundamentāli reliģiozu mākslu, jo vajag ticību, lai noticētu, ka, teiksim, melnam plankumam piemīt melnā cauruma īpašības.
Tatjanas Krivenkovas jaunākos darbus gribas saistīt gan ar itāļu futūrismu, gan ar Krievijas avangarda kustības vadītāja Mihaila Larionova pasludināto rejonismu[2] (krieviski - лучизм). Rejonisti konstruēja savas gleznas ar krāsas un gaismas staru palīdzību. M.Larionovs izvēlējās tīras pamatkrāsas - sarkano, zilo, dzelteno un gleznoja gaismas atspīdumus uz priekšmetiem, vai arī staru kūļus gaisā. Līdzīgas problēmas aizrauj arī Tatjanu Krivenkovu. Viņa glezno krāsu, kas radusies no gaismas. Šajā postmaiguma periodā, tiek izmantotas un pretstatītas pamatkrāsas. Liekas, ka gleznās it kā stikla gabaliņi ar prizmas efekta palīdzību ģenerē krāsu starus. Taču stikliņiem ir arī bijuši pavisam cēli radinieki - dimanti - meiteņu labākie draugi, kā māksliniece saka. Gleznotāja nekoķetē, bet gan ar zinātnisku vērību cenšas uzgleznot dimanta sarežģīto formu, kura kristālisko režģi veido oglekļa atomi, kas piešķir tam izcilas gaismas laušanas īpašības. Nekas nevar pārspēt šīs struktūras gaismas laušanas koeficientu. Transformētā gaisma rada krāsu. Centieni to attēlot nevar mēroties spēkiem ar tām ģeoloģiskajām struktūrām, kurās notiek dimantu ģenēze. Tieši šīs mums neaizsniedzamās dzīles vilktin pievelk. Jāatzīst, ka zinātne un tehnoloģijas 20., 21. gadsimtā iet mākslai pa priekšu, māksla tām var tikai sekot. Jau gadsimtu atpakaļ futūristi[3] jūsmoja par jaunā laikmeta ātrumu, ko ienesa modernās mašīnas - vilcieni, automobiļi, kara tehnika un šo kustību rādīja savos darbos. Šodien mākslinieki kosmoloģijas, gēnu inženierijas, medicīnas, zemes dzīļu izpētes un citus zinātnes atklājumus arī integrē savos darbos. Bieži tas rodas intuitīvi - garīgu, iracionālu impulsu rezultātā.
Pēdējo divu gadu periodu, kas līdz šim parādījies izstādēs „Esības vieglums"(2006), „Zvaigznes" (2008) un tagad izstādē „Asums"(2008), pretstatā iepriekšējam, kas bija apcerīgi filozofisks un sievišķīgs, iezīmē daudz lielāka noteiktība. Nosacīti dēvējamais „maigums" tonāli izpaudās maigu pustoņu neierastās attiecībās, tīši un jutīgi par toņa desmitdaļu noregulētās it kā nepareizi, tomēr joprojām nekļūdamas griezīgas. Agrāk vairāk bija nepateiktā, grūti formulējamā, ar sajūtām uztveramā. Un te, pēkšņi, kā maiguma noliegums (ko gan ar to lai iesāk?) māksliniece ar sev netipiski agresīvu žestu uzšķērž audeklu. Lučio Fontanas spaciālisma (Spazialismo)[4] garā, gleznā „Saplēstā glāze". Darbā ienāk reāla kustība ar pārsteidzoši ekspresīvu temperamentu. Liekas, ka iestājusies cita atbildības pakāpe, māksliniece savos darbos filozofisko tagad sāk savienot ar aktuālo.
Centieni uzgleznot nebeidzamu telpu, kurai nav nekāda sakara ar gleznas plakano virsmu, tomēr ir kas vairāk kā toņi un formas kādiem dekoratīviem mērķiem. Mākslinieces pienesums intelektuālo varbūtību paušanā papildina mūsu kopējo garīgo lauku. Tatjana Krivenkova patiesībā ir pasaules uzbūves pētniece. To, gan dažādi pārnesot nozīmes, varētu teikt par jebkuru mākslinieku. Tomēr T.Krivenkovas intereses objekts ir tieši pasaules struktūra - tepat mums līdzās, vai neaizsniedzami tālu.
„Es vēlējos uzgleznot tā, lai nejūt matēriju, lai nejustu arī pašu gleznu, lai būtu logs, ilūzija."
Elita Ansone
[1] Stīvens Hokings (1942) Lukas profesors matemātikā Kembridžas universitātē, viens no izcilākajiem fiziķiem un mūsdienu domātājiem kopš A.Einšteina
[2] Mihails Larionovs (1881-1964) Maskavā ap 1909. gadu aizsāk vienu no pirmajām abstraktām mākslas izpausmēm - rejonismu. Pēc Tērnera darbu iepazīšanas 1906. gadā sāk interesēties par gaismas problēmām glezniecībā. 1913.g. Larionovs publicē Rejonisma manifestu.
[3] Futūristu glezniecības tehniskais manifests, 1910. gadā to publicēja Umberto Bočoni, Džakomo Balla, Luidži Russolo, Džīno Severīni.
[4] Spazialismo - 1946.gadā Lučio Fontanas nodibināta avangarda kustība, kas centās gleznā ienest reālu telpas dimensiju.
